Jaunumi / ziņas

Sākums

Ūdeņu pieejamība makšķerēšanai, vēžošanai un zemūdens medībām

Latvija ir bagāta ar ūdeņiem. Mums ir gandrīz 500 kilometru gara Baltijas jūras un Rīgas līča ūdeņu piekrastes josla, kā arī iekšējie ūdeņi jeb saldūdeņi, kurus veido:
 - 2256 ezeri ar platību, kas lielāka par vienu hektāru, no kuriem 13 platība pārsniedz 1000 ha. Kopējā ezeru platība ir apmēram 100 000 ha, un tie aizņem 1,5 % Latvijas teritorijas; 
 - 800 ūdenskrātuvju, no tām 304 ūdenskrātuves aizņem viena hektāra platību vai vairāk, bet 3 ūdenskrātuves lielākas par 1000 ha; 
 - 12 500 upju ar kopējo garumu 37 000 km. No tām lielākā daļa ir nelielas upes, kas īsākas par 10 km. Tikai 880 upes ir garākas par 10 km, bet 17 – garākas par 100 km.

Zivsaimnieciski nozīmīgākiem ezeriem, ūdenskrātuvēm un upēm (vai to posmiem) saskaņā ar Civillikumu ir piešķirts publisko ūdenstilpju statuss, vai arī tajās zvejas tiesības pieder valstij. Šādu ūdeņu kopplatība ir vairāk nekā 87 tūkst. ha.
Makšķernieku, vēžotāju un zemūdens mednieku (turpmāk – makšķernieki) skaits Latvijā tiek lēsts virs 100 000. Iespējams, ka makšķernieku skaits ir vēl lielāks, taču to ir grūti precīzi pateikt, jo uzskaitīt var tikai tās personas, kuras iegādājas makšķerēšanas, vēžošanas un zemūdens medību karti (turpmāk – makšķerēšanas karte). Tai pašā laikā jāatceras, ka ir arī personas, kurām saskaņā ar normatīvo regulējumu šādas kartes nav jāiegādājas (bērni līdz 16 gadiem, seniori virs 65 gadiem un personas ar invaliditāti). 
Makšķernieki, ievērojot Ministru kabineta 2014. gada 22. decembra noteikumus Nr. 800 “Makšķerēšanas vēžošanas un zemūdens medību noteikumi” (turpmāk – Makšķerēšanas noteikumi) var brīvi makšķerēt jūras piekrastes ūdeņos, publiskajos ūdeņos un ūdeņos, kuros zvejas tiesības pieder valstij, kā arī ūdeņos, kur ir ieviesta licencētā makšķerēšana. To var darīt arī privātajos ūdeņos saņemot atļauju no ūdeņu īpašnieka. Savukārt zemūdens medniekiem ir pieejami jūras piekrastes ūdeņi, Makšķerēšanas noteikumu 7. pielikumā uzskaitītie ezeri un to daļas, kā arī vietas, kur ir ieviesta licencētā makšķerēšana. Tāpat šo zivju ieguves veidu var īstenot privātos ezeros, ja ir saņemta atļauja no ūdeņu īpašnieka. Vēžotāji var vēžot tikai Makšķerēšanas noteikumu 4. pielikumā norādītajos ūdeņos, kā arī ūdeņos, kur ir ieviesta licencētā vēžošana. Arī privātā ezerā var vēžot tikai tad, ja tajā tiek organizēta licencētā vēžošana.
Makšķernieki, spriežot pēc aptauju datiem un zinātniskajām aplēsēm, gadā noķer aptuveni 1600 tonnas zivju. Ļoti labus lomus makšķernieki gūst ūdeņos, kuros zivju resursi regulāri tiek papildināti. Tādi ir, piemēram, Burtnieka ezers, Liepājas ezers, Kaņiera ezers, Saukas ezers un Zebrus ezers, kā arī lielie Pierīgas ezeri, kurus regulāri papildina ar līdaku un zandartu mazuļiem. Zivju resursu sistemātiska papildināšana tiek veikta, gan pildot valsts plānu zivju resursu mākslīgajai atražošanai, gan arī ar Zivju fonda atbalstu īstenojot pašvaldību vai ūdenstilpju apsaimniekotāju projektus. Savukārt privātos ezerus ar zivju resursiem papildina paši īpašnieki. Par jebkuru veikto zivju resursu papildināšanu visi dati nonāk Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskajā institūtā “BIOR”, kurš saņemto informāciju uzkrāj un apkopo. Pēc tam tā tiek publicēta gan institūta, gan Zemkopības ministrijas mājaslapā, kā arī ikgadējās Latvijas Zivsaimniecības gadagrāmatas statistikas sadaļā.
Saistībā ar makšķerēšanu iekšējos ūdeņos nereti sabiedriskajos medijos ir nācies lasīt vai gadījies dzirdēt makšķernieku nostāstus par dažādo praksē radušos pieredzi, kad viņi dodas makšķerēt uz kādu no izvēlētajiem ūdeņiem. Nezināšanas dēļ par konkrēto ūdeņu piederību un makšķernieku tiesībām tajos, cilvēkiem nereti rodas domstarpības vai pat konfliktsituācijas ar privāto ūdeņu vai to piekrastes zemju īpašniekiem. Tāpēc, lai veicinātu labāku makšķernieku izpratni par to, kādos ūdeņos un ar kādiem nosacījumiem var nodarboties ar savu iemīļoto vaļasprieku, ir tapis šis raksts.
Pirms sākam apskatīt ūdeņus un to, kādas tajos ir tiesības iegūt zivis (arī vēžus), jāatgādina, ka mūsu valstī ir divi ūdeņu piederības veidi – publiskie un privātie ūdeņi, un tiesības iegūt tajos zivis var būt atšķirīgas. Galvenais tiesību akts, kas mūsu valstī regulē ūdeņu īpašuma un tā izmantošanas tiesības, tai skaitā zvejas tiesības, ir Civillikums. Savukārt Zvejniecības likums un no tā izrietošie Ministru kabineta noteikumi detalizēti nosaka, ar kādiem nosacījumiem konkrētos ūdeņos drīkst iegūt zivis un vēžus. Turklāt Zvejniecības likums makšķerēšanai, vēžošanai un zemūdens medībām (turpmāk – makšķerēšana) paredz arī tauvas joslu, kurā var brīvi pārvietoties kājām un makšķerēt, tikai jāievēro, ka gar publiskiem un gar privātiem ūdeņiem tā ir atšķirīga. Bet par to visu varēsiet izlasīt tālāk rakstā.

Tiesības makšķerēt

Zvejas tiesību izmantošana atbilstoši Zvejniecības likuma III nodaļai ietver sevī ne tikai zveju, bet arī makšķerēšanu. Tiesības makšķerēt garantē Zvejniecības likuma 10. panta pirmā daļa, kurā noteikts, ka katrai fiziskai personai, ievērojot makšķerēšanu regulējošos noteikumus, ir tiesības nodarboties ar makšķerēšanu visos Latvijas Republikas ūdeņos, ja tajos kāds no makšķerēšanas veidiem nav aizliegts, izņemot ezerus, kuri ir privātā īpašumā un kuros zvejas tiesības nepieder valstij. Detalizēta zivju ieguves kārtība ir paredzēta Makšķerēšanas noteikumos.
Savukārt Civillikuma 1113.–1119. panti nosaka, kam konkrētos ūdeņos pieder zvejas (tātad arī makšķerēšanas) tiesības. Piemēram, sava īpašuma robežās īpašnieks ir tiesīgs lemt par zivju ieguvi tam piederošajos ūdeņos. Viņš var zivis gan makšķerēt pats, gan atļaut to darīt citām personām. Izņēmums ir privātie ezeri, kuros zvejas tiesības pieder valstij. Šādā gadījumā īpašnieka atļauja makšķerēšanai nebūs nepieciešama, bet par to uzzināsiet sīkāk pie dažādo ūdeņu piederības veidu apraksta.

Tauvas josla makšķerēšanai

Civillikums un Zvejniecības likums makšķerniekiem dod tiesības ne tikai izmantot zivju resursus, bet arī krasta zonu — tā saukto tauvas joslu. Tā ir 20 metru plata josla gar jūras piekrasti un 10 metru plata josla gar publiskām upēm un ezeriem, savukārt gar privātajiem ūdeņiem ir paredzēta 4 metru plata tauvas josla, kur makšķernieki drīkst brīvi pārvietoties kājām. 
Zvejniecības likuma 1. pantā tauvas josla ir definēta kā sauszemes josla gar ūdeņu krastu, kas paredzēta ar zveju vai kuģošanu saistītām darbībām un kājāmgājējiem. Pie zvejas pieskaitāma pašpatēriņa zveja un komerciālā zveja. Tādā pašā statusā ir arī makšķerēšana, vēžošana un zemūdens medības, kas tiek definētas kā zivju ieguve savam patēriņam, bez tiesībām tās piedāvāt tālāk tirgū. Tiesības, ko paredz tauvas josla, ir aprakstītas Zvejniecības likuma 9. pantā. Tauvas josla nav jānosaka vienīgi tad, ja privātie ūdeņi visā to platībā un tiem pieguļošā sauszemes daļa pieder vienam īpašniekam un zvejas tiesības šajos ūdeņos nepieder valstij. Praksē tauvas josla parasti nav noteikta maziem ezeriem, kas pilnībā atrodas uz viena īpašnieka zemes (pie šādiem ūdeņiem attiecīgi ir novietojama zīme par to, ka ezers atrodas privātā īpašumā). Tiklīdz zemei gar ūdeņiem ir vismaz divi īpašnieki vai arī daļa zemes ir valsts vai pašvaldības valdījumā, spēkā stājas Zvejniecības likuma normas par tauvas joslas platuma noteikšanu un ievērošanu. Tādējādi Zvejniecības likumā ietvertais tauvas joslas regulējums nodrošina personām iespējas lietot ūdeņus un zvejas tiesības, kā arī pārvietoties gar ūdeņu krastiem. 
Tauvas josla gan fiziski pieder zemes īpašniekam, taču tās lietošanas tiesības sabiedrības interesēs tiek ierobežotas. Laivu piestāšana (pietauvošana) un pārziemošana, zvejnieku apmetņu ierīkošana, atpūta, zvejas rīku žāvēšana un citas ar zveju saistītas darbības, kā arī ūdenstūristu apmetņu ierīkošana tauvas joslā saskaņā ar Zvejniecības likuma 9. panta septīto daļu ir atļauta tikai pēc saskaņošanas ar zemes īpašnieku. Savukārt tauvas joslu bez iepriekšēja saskaņojuma ar zemes īpašnieku, kā to paredz Zvejniecības likuma 9. panta sestā daļa, var izmantot kājāmgājēji (arī makšķernieki, kas makšķerējot pārvietojas pa tauvas joslu kājām), to var lietot zivju resursu un ūdeņu uzraudzībai un izpētei, robežapsardzībai, arī vides aizsardzībai, ugunsdrošībai un glābšanas pasākumu veikšanai.
Makšķernieka tiesības brīvi izmantot tauvas joslu Zvejniecības likuma ietvaros beidzas tajā brīdī, kad ar likumā nenoteiktām darbībām tiek aizskartas zemes īpašnieka un sabiedrības tiesības uz kvalitatīvu dzīves vidi. Tātad makšķerniekam ir aizliegta tauvas joslas piegružošana, ugunskuru kurināšana, ar zemes īpašnieku nesaskaņota telšu izvietošana, sauļošanās, sporta aktivitātes, laivu pietauvošana (izņemot izkāpšanu vai iekāpšanu) un citas darbības. Savukārt īpašniekam, kam pieder piekrastes laivu piestātnes vai laipas, kas izbūvētas tauvas joslā, ir tiesības noteikt, vai un kā makšķernieki tās var izmantot.
Attiecībā uz tauvas joslas aizšķērsošanu, uzstādot žogus vai aizlieguma zīmes, jānorāda, ka Zvejniecības likuma 9 panta trešā daļa paredz, ka gar upēm un ezeriem tauvas josla nav jānorobežo ar speciālām zīmēm – zemes īpašumu plānos tā apzīmējama kā lietošanas tiesību ierobežojums un piekrastes zemju īpašniekiem ir tiesības lietot tauvas joslu, ciktāl šīs tiesības neierobežo Zvejniecības likums, citi likumi un normatīvie akti. Jebkurā gadījumā zemes robežu plānā tauvas josla īpašniekam ir noteikta kā lietošanas tiesību ierobežojums – par labu pārējiem sabiedrības locekļiem. Zemes īpašnieks nedrīkst šajās robežās traucēt gājēju pārvietošanos, kā arī uzlikt žogu vai citus šķēršļus. Papildus tam, Aizsargjoslu likuma 36. panta 3. daļas 2. punktā noteikts, ka zemes īpašniekiem krasta kāpu aizsargjoslā un pludmalē aizliegts norobežot ar žogiem pieeju jūrai, kā arī traucēt kājāmgājēju brīvu pārvietošanos un atrašanos pludmalē un tauvas joslā. Tas pats ir attiecināms arī uz tauvas joslu gar upju un ezeru krastiem.

Ūdeņu piederības veidi 

Kā jau minēts iepriekš, to, kādi ir Latvijas Republikas ūdeņu zvejas un īpašuma tiesību piederības veidi, nosaka Civillikums. Latvijā visiem virszemes ūdeņiem ir noteikti divi īpašuma veidi: privātais īpašums un publiskais īpašums. Publiskais īpašums ir valstij un visiem Latvijas iedzīvotājiem piederošs īpašums. Civillikuma 1102. pantā ir noteikts, ka pie publiskiem ūdeņiem pieder jūras piekrastes josla, kā arī šī panta I pielikumā uzskaitītie ezeri un upes. Visi pārējie ūdeņi ir privāti. Jūras piekrastes josla valstij pieder līdz tai vietai, kuru sasniedz jūras augstākās bangas (1104. pants). Savukārt likuma 1115. pants paredz arī tādus privātos ezerus, kuros zvejas tiesības pieder valstij. Tātad – ezers var būt privātā īpašumā, bet zvejas tiesības sabiedrības interesēs ir saglabātas valstij. Minētie ezeri ir uzskaitīti Civillikuma II pielikumā. Šī likuma III pielikumā ir minēts upju saraksts, kurās zvejas tiesības pieder vienīgi valstij. Visos likuma I, II un III pielikumā uzskaitītajos ūdeņos ikviens var brīvi makšķerēt. Vēl jāatceras, ka Civillikums (1110. pants) jebkuram cilvēkam paredz arī tiesības brīvi lietot publiskās upes ikdienišķai lietošanai (piemēram, braukšanai ar laivām vai atpūtas pasākumiem uz ūdens), ciktāl ar to nekaitē sabiedrībai un neaizskar zemes īpašnieka tiesības.

Makšķerēšana publiskajos ūdeņos

Civillikuma I pielikumā, kurš pēdējo reizi ir precizēts 2011. gadā, uzskaitīti visi Latvijā esošie publiskie ūdeņi. Minētajā pielikumā ir ietvertas 42 Latvijas lielākās un no zivju un dabas aizsardzības viedokļa svarīgākās upes, kā arī robežupes ar Igauniju, Krieviju, Baltkrieviju un Lietuvu. Savukārt šī pielikuma ezeru sarakstā ir iekļauti 207 lielākie Latvijas ezeri, kā arī ezeri, kas atrodas pilsētās, aizsargājamās dabas teritorijās vai kurus šķērso Latvijas robeža ar kaimiņvalstīm. Publiskie ūdeņi ir arī Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastes ūdeņi. Civillikums paredz, ka publiskajās upēs zvejas tiesības pieder upju piekrastes zemju īpašniekiem (izņemot 17 publiskās upes vai to daļas, kas minētas Civillikuma III pielikumā). Taču saskaņā ar zivsaimniecības normatīvo regulējumu šīs tiesības tiek attiecinātas tikai uz zveju, nevis makšķerēšanu, kas ir atļauta visiem visās upēs, ja vienīgi to neaizliedz Makšķerēšanas noteikumi. Tāpēc piekrastes zemju īpašniekiem nebūs nekādas papildu priekšrocības makšķerēšanai publiskajās upēs, kā arī jūras piekrastē, kur drīkst makšķerēt ikviens. Makšķerēšanas priekšrocības piekrastes zemju īpašniekiem nav paredzētas arī publiskajos ezeros.
Tātad makšķerēt publiskajās upēs, ezeros un jūras piekrastē var jebkurš Latvijas vai ārvalstu iedzīvotājs, tikai viņam jāiegādājas makšķerēšanas karte. Dažkārt, ja attiecīgajos ūdeņos ir ieviesta licencētā makšķerēšana, jāiegādājas arī speciālā licence. Makšķerējot jāievēro Makšķerēšanas noteikumi un licencētajās makšķerēšanas vietās arī licencētās makšķerēšanas nolikums, kas apstiprināts ar vietējās pašvaldības saistošajiem noteikumiem. 
Der atcerēties, ka publiskajiem ezeriem un upēm ir 10 metru plata tauvas josla, bet jūras piekrastes ūdeņiem – 20 metri. Šajā joslā var brīvi un bez maksas pārvietoties un makšķerēt. Savukārt, ja līdz publiskajam ūdenim kāds vēlas nokļūt ar automašīnu pa privātu zemi, tad var nākties prasīt atļauju attiecīgās zemes īpašniekam. Vienlaikus jāatceras, ka jebkuram publiskajam ūdenim vietējā pašvaldība iespēju robežās cenšas nodrošināt brīvu piekļuvi pa pašvaldības īpašumā esošām zemes teritorijām.

Makšķerēšana privātos ezeros ar valsts zvejas tiesībām

Civillikuma 1115. panta pielikumā (II pielikums) ir uzskaitīti 208 privātie ezeri, kuros zvejas tiesības pieder valstij. Sarakstā iekļauti zivsaimnieciski nozīmīgākie un apdzīvotās vietās vai to tuvumā esošie ezeri, kā arī tie ezeri, kas atrodas aizsargājamās dabas teritorijās. Atsevišķos gadījumos ezeri var atrasties arī uz valsts vai pašvaldības zemes, bet biežāk gan tie ir kādu fizisku vai juridisku personu īpašumā. Neskatoties uz to, zivis šajos ūdeņos ir pilnīgā valsts kompetencē. Makšķerēt šādos ezeros ir atļauts jebkurai fiziskai personai. Ezera īpašnieks nevar aizliegt makšķerēt no laivas vai tauvas joslas, kas šādiem ezeriem ir noteikta 4 metru platumā, bet var aizliegt ezerā izmantot laivu citiem mērķiem vai, piemēram, peldēties. Tāpat ezera piekrastes zemes īpašnieks var aizliegt caur viņa īpašumu iebraukt ar automašīnu pie ezera, kurināt ugunskuru un nodarboties ar atpūtu, jo Civillikums nav devis valstij (tātad arī tās iedzīvotājiem) tiesības veikt citas darbības, kas nav saistītas ar zivju ieguvi. Par makšķerēšanas tiesību izmantošanu šāda veida īpašuma piederības ezeros, visbiežāk makšķernieki pauž sekojošu viedokli:
- ap visiem ezeriem pārsvarā ir privātīpašumi un pieeja pie ezera jāsarunā ar īpašniekiem. Ir ezeri, kuriem līdz pašam krastam nav piebraucamo ceļu un pie tiem var piekļūt, tikai ejot ar kājām;
- ar automašīnām piebraukšana pie ezeriem ir ļoti problemātiska, piekļuvi ierobežo sliktie un nesakārtotie piebraucamie ceļi;
- dažviet pie ezeriem ir arī privātīpašnieku pašu vajadzībām izveidotas atpūtas vietas, kuras atpūtnieki reizēm diemžēl mēdz piegružot, tādēļ īpašniekiem atpūtas vietu uzturēšana var būt problemātiska un viņi tās slēdz;
- aizvien vairāk ezera īpašnieku domā par iespējām ierobežot viņu īpašumu lietošanu un pat piebraucamā ceļa noslēgšanu ar barjeru.

Minētās problēmas tik lielā mērā netiek novērotas licencētās makšķerēšanas ezeros, jo tur par piekļuvi ezeram rūpējas licencētās makšķerēšanas organizētājs, kurš ir ieinteresēts, lai ezeru izmantotu pēc iespējas lielāks makšķernieku skaits.
Savukārt kā pozitīvu lietu makšķernieki min, ka pie tiem ezeriem, kur kāds krasta īpašums pieder pašvaldībai, parasti ir ceļš vai celiņš, vietām ir izveidota arī laivu ielaišanas un atpūtas vieta. 
Tātad veidojot kopsavilkumu, varam secināt, ka ar makšķerēšanas karti kabatā (ja ir ieviesta licencētā makšķerēšana, tad jāiegādājas arī licence), pēc tam, kad ir noskaidrots, kur un kā var nokļūt līdz attiecīgajam ūdenim, varam droši doties uz privātajiem ezeriem, kuros zvejas tiesības pieder valstij, un makšķerējot izmantot 4 metru tauvas joslu, lai iegūtu Makšķerēšanas noteikumos atļautos lomus.

Makšķerēšana privātos ūdeņos

Makšķerniekiem visgrūtāk būs tikt pie makšķerēšanas pilnībā privātos ezeros, arī tad, ja tie pieder vairākiem īpašniekiem kā kopīpašums. 
Saskaņā ar Zvejniecības likuma 10. panta trešo daļu – pie privāta ezera tā īpašnieks izvieto attiecīgu privātīpašuma norādi. Arī Ministru kabineta 2016. gada 13. decembra noteikumu Nr. 790 “Noteikumi par zvejas tiesību izmantošanu privātajos ūdeņos” 10. punkts nosaka, ka to privāto ezeru krastos, kuros zvejas tiesības nepieder valstij, jābūt zīmei ar norādi, ka ezers ir privāts īpašums. Praksē gan nācies dzirdēt un redzēt, ka šādas zīmes pie privātiem ūdeņiem ir izvietotas reti. Lai arī Zvejniecības likums un attiecīgais normatīvais akts paredz, ka šādām zīmēm jābūt izvietotām, nekur nav sniegts apraksts vai norāde, kur un cik tālu no krasta šāda zīme tieši būtu izvietojama. Šī jautājuma sakārtošana ir pilnībā atstāta pašu ezera īpašnieku ziņā un kompetencē, jo tikai viņi zina, kur pārvietojas makšķernieki un kur būtu jāizvieto zīmes, lai viņi būtu informēti, ka atrodas pie privāta ezera.
Nedaudz vienkāršāk tikt makšķerēt pie privāta ezera ir gadījumos, kad tas atrodas tikai viena zemes īpašnieka zemes robežās. Šeit makšķerēšanas iespēju izmantošanu Makšķerēšanas noteikumu robežās regulē tikai pats īpašnieks. Taču tauvas josla ap šādu privāto ezeru nav jānosaka, jo to izmanto tikai viens īpašnieks vai arī tā atļauju saņēmusī persona. Vienīgi jāievēro, ka ikvienam attiecīgā vecuma makšķerniekam, pat šādā privātā ezerā, ir jābūt līdzi derīgai makšķerēšanas kartei. 
Mēdz būt arī tādi gadījumi, kad zeme zem ezera (vai pats ezers) pieder citam īpašniekam, nevis blakus esošo zemju apsaimniekotājiem. Tad ir jāsaskaņo makšķerēšana ar ezera īpašnieku, bet uzturēšanās ezera krastā – ar ezera piekrastes zemes īpašnieku. Ezers var piederēt arī vairākiem īpašniekiem, un tad galvenais ir atrast kādu īpašnieku, kurš ļautu makšķerēt viņam piederošajā ezera daļā. Citās ezera daļās makšķerēt nevarēs, ja nebūs saņemta citu īpašnieku atļauja.
Saskaņā ar normatīvo regulējumu, lai makšķernieks privātajos ūdeņos varētu nodarboties ar makšķerēšanu, viņam ir jāsaņem ezera īpašnieka (īpašnieku) atļauja. Šādas atļaujas sniegšana ezera īpašniekam nav pienākums, bet gan paša brīva griba – atļaut vai neatļaut viņam piederošajos ūdeņos citām personām nodarboties ar makšķerēšanu. Īpašnieks rekreācijas vai tūrisma nolūkos arī bez konkrētas formālas atļaujas došanas var sniegt personām iespēju brīvai piekļuvei zivju resursiem viņam piederošajā ezera daļā, jo šādā gadījumā tas ir paša īpašnieka interesēs.
Atsevišķs stāsts šajā sakarā būtu par tiem privātajiem ezeriem, kuros kāda ezera daļa pieder valstij vai pašvaldībai. Šādā situācijā pilnībā privātam ezeram nedaudz var tikt pavērta publiska piekļuve, jo valsts un pašvaldība rūpējas par sabiedrības interesēm un vajadzībām. Piemēram, ir privāti ezeri, kuri atrodas valstij piederošos mežos un kuru attiecīgās daļas pārvalda (apsaimnieko) VAS “Latvijas Valsts meži”, bet pārējās daļas piekrīt fiziskām vai juridiskām personām. 
Ņemot vērā to, ka valsts meži ir brīvi pieejami ikvienam Latvijas iedzīvotājam un VAS “Latvijas Valsts meži” valsts vārdā rūpējas par to apsaimniekošanu, kā arī valstij piederošajos mežu ezeros vai privāto ezeru daļās pārzina zivju resursu izmantošanu, tad šādos gadījumos VAS “Latvijas Valsts meži” zivju ieguvei nekādu īpašu atļauju nesniedz un tajos sabiedrībai ir pieejama brīva piekļuve. 
Te gan jānorāda, ka attiecīgās ezera daļas īpašniekam, ja tas pieļauj zivju ieguvi kopīpašumā esošā ezerā, būtu jāinformē atļauju saņēmusī persona par tā īpašumā esošās ezera daļas robežām dabā, jo iegūt zivis var tikai tajā ezera daļā, kas atrodas tuvāk atļaujas devēja, nevis cita īpašnieka zemei.
Citi principi darbojas privātajās upēs, kurām to garuma dēļ visbiežāk ir ļoti daudz īpašnieku. Šajos ūdeņos visām fiziskām personām ir atļauta makšķerēšana, jo zivju krājumi upēs pastāvīgi pārvietojas. Privātās upes ir tieši sasaistītas ar publiskām upēm vai ezeriem, tāpēc ir nepieciešami kopēji zivju krājumu aizsardzības un regulēšanas pasākumi vai arī citas kompleksas krājumu pārvaldības darbības. Vienīgie ierobežojošie nosacījumi makšķerēšanai privātajās upēs ir attiecīgie Makšķerēšanas noteikumu aizliegumi, 4 metru tauvas joslas limits, kā arī makšķernieka un zemes īpašnieka savstarpējā sapratne. Protams, personām, kurām tas ir Makšķerēšanas noteikumos noteikts, ir jābūt līdzi arī derīgai makšķerēšanas kartei, vai papildus jāiegādājas attiecīga licence, ja konkrētajos ūdeņos ir ieviesta licencētā makšķerēšana.

Tātad, apkopojot visu šajā rakstā minēto, pirms došanās makšķerēt uz kādu iepriekš neapmeklētu ezeru vai upi makšķerniekam vispirms būtu:

1. jāpārliecinās, ka viņam ir derīga makšķerēšanas karte, jo, makšķerējot jebkura īpašuma veida ūdeņos, tai ir jābūt līdzi (izņemot personām, kurām Makšķerēšanas noteikumi to neprasa). Makšķerējot bez derīgas makšķerēšanas kartes, par iegūto lomu Makšķerēšanas noteikumi paredz soda naudas piemērošanu pat trīskāršā apmērā. Karti var iegādāties www.makskeresanaskarte.lv, šajā interneta vietnē var arī iegūt informāciju par visām karšu tirdzniecības vietām Latvijā un aktuālajiem Makšķerēšanas noteikumiem;

2. jānoskaidro, kurā Civillikuma pielikumā izvēlētie ūdeņi ir iekļauti vai arī nav iekļauti vispār – tātad ir privāti ar privātām zvejas (makšķerēšanas) tiesībām. Ja:
       
2.1. ūdeņi minēti I pielikumā (publiskie ezeri un upes) – tajos var brīvi makšķerēt 10 metru tauvas joslā, braukt ar laivām. Ja tauvas joslā vēlas celt teltis, kurināt ugunskuru vai nokļūt pie ūdens ar transportlīdzekli – jānoskaidro, kam pieder attiecīgā piekrastes zeme, lai vajadzības gadījumā teritorijās, kas nav publiski pieejamas, saņemtu minētajām darbībām atļauju no zemes īpašnieka;
        
2.2. ūdeņi minēti II pielikumā (privātie ezeri, kuros zvejas tiesības pieder valstij) – tajos var brīvi makšķerēt 4 metru tauvas joslā. Pie šiem ūdeņiem būs obligāti nepieciešama atļauja no piekrastes zemes īpašnieka, ja vēlas ar savu transportlīdzekli nokļūt līdz ūdeņiem pa īpašnieka zemi, celt tauvas joslā telti, kurināt ugunskuru vai veikt citas ar atpūtu saistītās darbības;

2.3. ūdeņi nav minēti nevienā no Civillikuma pielikumiem (privāti ūdeņi), kas var būt:
    
    2.3.1. ezeri, kuros var makšķerēt tikai ar šo ūdeņu īpašnieka vai kāda no kopīpašniekiem atļauju. Ja iespējams, papildus noskaidrojiet, vai šie ūdeņi tomēr nepieder pašvaldībai vai valstij, piemēram, VAS “Latvijas Valsts meži” apsaimniekotie valsts mežu ezeri (ja tie nav pielikumos, tad Civillikuma izpratnē tie ir privāti ūdeņi) vai privāto ezeru daļas, kas attiecīgi makšķerniekiem nodrošinātu publiskāku pieeju minētajiem ūdeņiem bez īpašu atļauju saņemšanas;

       2.3.2. upes, kurās var brīvi makšķerēt 4 metru tauvas joslā bez upes vai piekrastes zemes īpašnieka (īpašnieku) atļaujas, ja netiek celtas teltis, kurināts ugunskurs vai veiktas citas ar atpūtu saistītās aktivitātes. Ja tomēr makšķernieks visu šo vēlas tauvas joslā darīt, kā arī līdz tauvas joslai nokļūt ar savu transportlīdzekli, tad būs nepieciešams saņemt piekrastes zemes īpašnieka atļauju.

3. jāpārbauda, vai konkrētajos ūdeņos nav ieviesta licencētā makšķerēšana. Ja tāda ir ieviesta, tad papildus makšķerēšanas kartei ir jāiegādājas arī speciālā licence. Tās izsniedz pašvaldība (vai tās pilnvarots licencētās makšķerēšanas organizētājs), kuras teritorijā atrodas attiecīgā ūdenstilpe. Informāciju par licencētās makšķerēšanas vietām aicinām skatīt Zemkopības ministrijas mājaslapā https://www.zm.gov.lv/zivsaimnieciba/statiskas-lapas/makskeresana/licenceta-makskeresana/ vai arī meklēt attiecīgās pašvaldības interneta vietnē.

Nobeigumā vēlamies izteikt cerību, ka šis raksts palīdzēs makšķerniekiem veiksmīgāk apgūt zivīm bagātos Latvijas ūdeņus un mazinās nevajadzīgus pārpratumus vai domstarpības, atpūšoties dabā. 
Ne asakas!


Inese Bārtule
Zemkopības ministrija
Zivsaimniecības departaments

* Raksts no "Latvijas zivsaimniecības gadagrāmata 2018"

P O T C P S S
1
2
3
4
5
6
7
8
9
10
11
12
13
14
15
16
17
18
19
20
21
22
23
24
25
26
27
28
29
30
31

Jaunākie notikumi

Liegumi: 01.01.2019 - 31.12.2019 Lašu un taimiņu ieguves liegums iekšējos ūdeņos