Baltijas menca: no jūras valdnieces līdz cīņai par izdzīvošanu

Baltijas menca (Gadus morhua callarias) gadsimtiem ir bijusi viens no svarīgākajiem Baltijas jūras resursiem. Tā nav tikai iecienīts loms, bet arī ekosistēmas galvenais regulators – suga, kuras izzušana var izraisīt neatgriezeniskas izmaiņas visā barības ķēdē. Tomēr šobrīd Baltijas mencas populācija atrodas uz vēsturiskas izdzīvošanas robežas, padarot šo par kritisku pagrieziena punktu visas jūras nākotnei.

Menca ir tipiska demersālā zivs, kas nozīmē, ka visu savu dzīves ciklu tā pavada ciešā saiknē ar jūras dzelmi, uzturoties un barojoties tieši virs gultnes vai tuvu tai. Šāds dzīvesveids ir noteicis mencas unikālās fiziskās īpašības, piemēram, raksturīgo ūsu pie apakšžokļa, kas kalpo kā jutīgs sensors barības meklēšanai pilnīgā tumsā, un trīs muguras spuras, kas nodrošina precīzu manevrētspēju dzelmes apstākļos.

Lai gan menca ir apveltīta ar milzīgu auglību, Baltijas jūras specifiskie apstākļi to attīstību padara par sarežģītu procesu. Ikri spēj sekmīgi izdzīvot tikai tad, ja ūdens sāļums sasniedz vismaz 10,5–11,0 psu (kur 1 psu aptuveni atbilst 1 gramam sāls uz vienu kilogramu ūdens). Tikai šāds sāļuma līmenis nodrošina ikriem nepieciešamo peldspēju, neļaujot tiem nogrimt dziļākajos, bezskābekļa slāņos, kur tie ietu bojā.

Zinātniskie pētījumi, kas balstīti uz marķēšanu un morfoloģiju – zivju ārējo uzbūvi un formu –, skaidri izdala divus atšķirīgus mencu krājumus, kurus šķir robeža pie Bornholmas salas. Rietumbaltijas menca parasti nārsto gada pirmajos mēnešos, savukārt mūsu ūdeņos sastopamā Austrumbaltijas menca nārsta kulmināciju sasniedz vēlāk – no maija līdz pat augustam.

Vēsturiski šie krājumi ir piedzīvojuši lielas svārstības, un to spožākie laiki bija 1980. gadu vidū, kad nārstojošo zivju biomasa sasniedza rekordlielus līmeņus. Diemžēl pēdējās desmitgadēs situācija ir krasi pasliktinājusies, un Oceana, FishSec un GEOMAR pētījumi iezīmē skarbu ainu par pašreizējo krājumu stāvokli. Ilgstošs zvejas spiediens un vides stress, ko rada skābekļa trūkums un ūdens sasilšana, ir atstājis neizdzēšamas pēdas mencu bioloģijā.

Šobrīd jūrā dominē zivis, kas aug lēni un sasniedz dzimumbriedumu, būdamas pavisam mazas, kamēr ātri augošie indivīdi ir gandrīz izzuduši. Zinātniskā līmenī pētniekiem pirmo reizi ir izdevies pierādīt, ka intensīvs zvejas spiediens var izraisīt evolucionāru reakciju pārzvejoto krājumu genomā, burtiski mainot zivju DNS. Šī novārdzināto mencu skaita samazināšanās izraisa tā saukto "trofisko kaskādi" – procesu, kurā viena posma iztrūkums barības ķēdē negatīvi ietekmē visas ekosistēmas veselību.

Ņemot vērā kritisko stāvokli, Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (Nr. 2023/2842) ieviesusi stingrus aizsardzības pasākumus visā Baltijas jūras teritorijā, un kopš 2019. gada Austrumbaltijas mencas mērķtiecīga zveja ir aizliegta ar tā saukto nulles kvotu.

Šajā periodā makšķernieka loma informācijas vākšanā ir kļuvusi svarīgāka nekā jebkad agrāk. Dati par nejauši noķertām un atlaistām zivīm ir viens no vērtīgākajiem rīkiem zinātnieku rokās. Precīza uzskaite ir obligāts nosacījums ilgtspējīgai resursu pārvaldībai, lai sekotu līdzi, vai un kurās vietās krājumi sāk atveseļoties.

Menca ir viena no "Lielā sešinieka" prioritārajām sugām, tādēļ ikvienam makšķerniekam ir pienākums par katru noķerto mencu – neatkarīgi no tā, ka tā ir jāatlaiž – ziņot 24 stundu laikā vietnē www.makskeresanaskarte.lv. Mūsu atbildība pie ūdeņiem palīdz sargāt Baltijas jūras bioloģisko daudzveidību, dodot cerību, ka šis nozīmīgais dabas resurss spēs atjaunoties.