Reņģe - Baltijas jūras ekosistēmas pamats
Reņģe (Clupea harengus membras) vēsturiski tiek dēvēta par Baltijas jūras maizes zivi. Tā ir ne vien nozīmīgs zvejas objekts, bet arī visas ekosistēmas stūrakmens, bez kura nav iedomājama Baltijas jūras bioloģiskā daudzveidība. Lai gan šī zivs mums šķiet ierasta, tā ir viena no unikālākajām un stratēģiski nozīmīgākajām sugām mūsu ūdeņos. Izprotot reņģes bioloģiju un tās kritisko lomu barības ķēdē, kļūst skaidrs, kāpēc ikviena makšķernieka sniegtā loma atskaite šobrīd ir izšķiroša visas Baltijas jūras nākotnei.
Būdama tieša Atlantijas siļķes radiniece, reņģe tūkstošiem gadu gaitā ir izcili pielāgojusies Baltijas jūras zemajam sālsūdens līmenim. Tā ir pelagiāla (tāda, kas dzīvo atklātā ūdenī) bara zivs, kas savu mūžu pavada atklātā ūdenī, nekad neapstājoties un neguļot uz gultnes. Šis dinamiskais dzīvesveids ietver arī pastāvīgu "diennakts liftu" – gaišajā laikā reņģes uzturas drošā dziļumā, bet naktī ceļas uz augšējiem ūdens slāņiem, lai barotos ar planktonu.
Īpaši vērā ņemama ir reņģu spēja savstarpēji "sarunāties". Izvadot gaisa burbuļus no gaisa pūšļa, tās rada augstas frekvences klikšķus, kas palīdz tūkstošiem zivju koordinēt kustības un saglabāt bara struktūru pilnīgā tumsā, pasargājot tās no izklīšanas un plēsēju uzbrukumiem.
Lai gan, makšķerējot jūrā, reņģi vizuāli var sajaukt ar brētliņu (kaut arī brētliņas ar makšķeri tiek noķertas reti), tās ir viegli atšķiramas pēc taustes: reņģei ir pilnīgi gluda vēdera līnija, savukārt brētliņas vēdera zvīņas veido asu, zāģveida ķīli.
Zinātniskie dati liecina, ka pēdējās desmitgadēs reņģu biomasa Baltijas jūrā ir ievērojami samazinājusies, nostādot populāciju pie bioloģiski drošu robežu sliekšņa. Tas ir kritisks minimālais zivju daudzums, kas nepieciešams, lai suga spētu sekmīgi nārstot un atjaunoties. Ja šī robeža tiks pārkāpta, pastāv risks, ka reņģu skaits kļūs tik mazs, ka populācija vairs nespēs atgūties pat tad, ja makšķerēšana un zveja tiktu pilnībā pārtraukta.
Šo trauslo stāvokli šobrīd ietekmē vairāku nelabvēlīgu faktoru kopums. Baltijas jūras sasilšana negatīvi ietekmē ikru attīstību, savukārt klimata pārmaiņu izraisītās nobīdes planktona sastāvā liedz zivju mazuļiem pilnvērtīgu barību, kas nepieciešama augšanai. Rezultātā ekosistēma ir kļuvusi tik jutīga, ka pat mērena rūpnieciskā zveja un makšķerēšana var radīt pārlieku lielu spiedienu uz resursiem.
Reaģējot uz šo situāciju, Eiropas Savienības regulējums paredz stingras nozvejas kvotas, lai pasargātu reņģu spēju atjaunoties. Tieši šī iemesla dēļ reņģe ir iekļauta "Lielajā sešiniekā" – prioritāro sugu sarakstā, par kurām lomu reģistrēšana ir obligāta arī makšķerniekiem Latvijā. Makšķernieku sniegtā informācija par noķertajiem kilogramiem ir vienīgais veids, kā zinātnieki var objektīvi novērtēt reālo resursu stāvokli un pieņemt lēmumus, lai novērstu visas Baltijas jūras ekosistēmas sabrukumu.
Lai nodrošinātu datos balstītu jūras apsaimniekošanu, Latvijas piekrastes makšķerniekiem ir jāveic loma reģistrācija. Latvijā šis process ir padarīts maksimāli vienkāršs – nav jāveic ieraksti kopējā Eiropas sistēmā, bet jāizmanto jau pazīstama vietne www.makskeresanaskarte.lv:
- Reņģēm atskaitē norāda tikai kopējo noķerto svaru kilogramos. Nav jāmēra katra zivs atsevišķi.
- Jāziņo ir par visām noķertajām reņģēm – gan tām, kas paturētas pašpatēriņam vai ēsmai, gan tām, kas atlaistas.
- Katra iesniegtā atskaite palīdz izvairīties no nepamatotiem ierobežojumiem. Kad zinātniekiem ir pieejami reāli dati no makšķerniekiem, lēmumi par kvotām un nārsta liegumiem kļūst pamatoti un caurspīdīgi.
Vēsturiski reņģe ir bijusi "maizes zivs", kas nodrošinājusi iztikšanu piekrastes kopienām gadsimtiem ilgi. Šodien tā ir indikators visas Baltijas jūras veselībai. Reģistrējot lomu, makšķernieks no pasīva resursu lietotāja kļūsti par aktīvu dabas sargu, palīdzot nodrošināt, ka Baltijas jūra būs dāsna un zivīm bagāta arī nākamajām paaudzēm.
Noderīgas saites:
Pamācību video sērija Sešinieka loma reģistrēšanai piekrastē
