Stāsts par izturīgo lasi un kopīgu atbildību piekrastē

Lasis (Salmo salar) ir viena no augstvērtīgākajām Latvijas ūdeņu zivju sugām, kas iemieso unikālu bioloģisko izturību un dabas resursu bagātību. 2026. gads iezīmē būtisku pagriezienu šīs sugas apsaimniekošanā, ieviešot stingrākus ieguves un uzskaites noteikumus piekrastes makšķerēšanā. Šobrīd makšķernieku zināšanas un izpratne par sugu kļūst par kritisku instrumentu zivju resursu saglabāšanai.

Lasis ir anadroma suga, kas nozīmē, ka jaunās un pieaugušās zivis dzīvo jūrā, bet nārsts un laša mazuļu attīstība notiek upēs. Viena no interesantākajām sugas īpašībām ir "hominga" instinkts – spēja ar augstu precizitāti atgriezties tieši tajā upē un nārsta vietā, kur lasis ir izšķīlies. Šo navigāciju nodrošina spēja uztvert zemes magnētisko lauku un izcili attīstīta oža, kas ļauj atpazīt dzimtās upes ķīmisko sastāvu pat no liela attāluma atklātā jūrā.

Fiziskā sagatavotība lasim ļauj pārvarēt ekstremālus šķēršļus. Atgriežoties Latvijas upēs – Salacā, Ventā, Gaujā vai Daugavā –, zivs veic simtiem kilometru pret straumi, spējot izpildīt līdz pat 3 metrus augstus lēcienus pāri krācēm. Būtiski atzīmēt, ka, ienākot upē, lasis pilnībā pārtrauc barošanos, izmantojot jūrā uzkrātās enerģijas rezerves tikai migrācijai un nārstam. Šis process ir dabisks atlases mehānisms, kas nodrošina spēcīgākā genofonda turpināšanos.

2026. gadā precīza sugas noteikšana piekrastes makšķerēšanā ir obligāta prasība, lai izvairītos no administratīviem pārkāpumiem un nenodarītu kaitējumu savvaļas populācijai. Galvenās morfoloģiskās pazīmes, kas ļauj atpazīt lasi, ir tā izteikti tievais astes stumbrs, kas ļauj zivi ērti noturēt aiz astes pamatnes, un augšžoklis, kas beidzas tieši zem acs vai pirms tās tālākās malas. Atšķirībā no taimiņa, kura astes spura ir gandrīz taisna, lasim tā ir ar izteiktu ieliekumu vidū, savukārt ķermeņa pigmentāciju raksturo specifiski X vai zvaigznītes formas plankumi, kas izvietoti galvenokārt virs sānu līnijas.

Šajā sezonā būtiskākā laša pazīme makšķerniekam ir taukspura. Ņemot vērā savvaļas lašu populācijas trauslo stāvokli, atpūtas zvejā piekrastē atļauts paturēt tikai vienu lasi dienā, un tikai tad, ja tam ir nogriezta taukspura. Šāda pazīme norāda uz mākslīgi pavairotu zivi, kas ielaista ūdenstilpēs resursu papildināšanai. Savvaļas laši ar neskartu taukspuru ir saudzējami un nekavējoties jāatlaiž.

Jaunie ierobežojumi ir saistīti ar kompleksām problēmām Baltijas jūrā. Pēdējo gadu desmitu laikā jūra saskaras ar eitrofikāciju (pārlieku aizaugšanu), ūdens temperatūras paaugstināšanos un skābekļa trūkumu dziļajos slāņos. Šie faktori negatīvi ietekmē lašu barošanās bāzi, kā arī veicina slimību izplatību.

Zinātnieki norāda, ka savvaļas lašu populācijas pašlaik ir sasniegušas kritiski zemu līmeni. Atšķirībā no mākslīgi pavairotajām zivīm, savvaļas laši ir dabas evolūcijas rezultāts – tie ir ģenētiski spēcīgāki un labāk pielāgoti mainīgajai videi. Ja mēs zaudēsim savvaļas lasi, mēs zaudēsim sugas spēju pašatjaunoties, tādēļ 2026. gada regulējums prioritāri aizsargā tieši šos "dzīvos genofondus". Lasis kalpo arī kā visas ekosistēmas veselības indikators- tā izzušana signalizētu par neatgriezeniskām izmaiņām ūdens tīrībā un dabas līdzsvarā.

Makšķerēšanas kartes komanda aicina ikvienu copes biedru rīkoties atbildīgi: izglītot citus, ziņot par noķertajiem vai atlaistajiem lomiem (ieskaitot mencas, zušus, reņģes, brētliņas un zeltplekstes) 24 stundu laikā portālā makskeresanaskarte.lv un godprātīgi ievērot noteiktos limitus.

Mūsdienīga makšķerēšana ir balstīta zinātnē un datos. Izmantojot tehnoloģijas lomu reģistrācijai, mēs kopīgi palīdzam zinātniekiem un dabas aizsardzības speciālistiem nodrošināt, lai Baltijas jūras dārgumi būtu pieejami arī nākamajām paaudzēm.